Debijas koncerts bija 2011. gada pirmajās Lieldienās, Veselavā. Sastāvs, pirmā rinda: Jānis Sildniks (bungas) Māris Buholcs (trombons) Jānis Kaģis un Ivars Liepiņš (tubas), Māris Žugs un Ēriks Ekkerts (tromboni). Stāv: Elīza Krista Rausa un Juris Kannels (klarnetes), Normunds Dzelme un Justīne Buliņa (trompetes), diriģents Andris Riekstiņš, Gatis Kirilovs, Marts Sildniks (trompetes), Tarmo Sildniks (flīgelhorns), Vilnis Kļaviņš (alta saksafons), Monta Ventere (tenora saksafons).

Pāris mēnešus pēc uzstāšanās Veselavā orķestris piedzīvoja arī pirmo uzstāšanos Cēsu pilsētā (video skatīt šeit), pilsētas svētkos, nododot sevi vērtēšanai pilsētas publikai . Neatlaidīgi mēģinājumi orķestri bija pietuvinājuši 2011. gada oktobrim, kad tas nosvinēja savu pirmo jubilejas gadu (video skatīt šeit). Ar jaunu gadu tika pieaicināts arī otrais diriģents Tālivaldis Narvilis. Bet jau nākamā gada martā, orķestris piedalās pirmajā skatē, kas norisinājās Valmierā (video skatīt šeit). Šobrīd kolektīvā darbojas ap 30 mūziķiem, daudzi no viņiem ir studenti un daudziem bijis liels pārtraukums instrumenta spēlē, bet mīlestība uz pūšamo instrumentu spēli likusi atkal atjaunot savu spēlēt prasmi, tam atrast laiku un regulāri ceturtdienu un svētdienu vakaros doties uz mēģinājumiem. Savā pastāvēšanas laikā orķestris piedalījies Gunāra Ordelovska pūtēju orķestru festivālā Aucē (2011), orķestru konkursos Valmierā (2012,2013,2014), Līgatnes pašdarbības kolektīvu svētkos (2012), Latvijas Vispārējos Dziesmu un Deju svētkos (2013), pūtēju orķestru konkursā Cēsīs (2015), pūtēju orķestru kausā Cēsīs (2014,2015). Orķestrim mīļa lieta ir sadarbība, tāpēc sadarbojoties ar dažādiem deju kolektīviem un koriem ir notikušas uzstāšanās baznīcās, dažādu novadu Kultūras un Tautas namos, tāpat arī savas jomas pārstāvji ir lieli draugi. Ar Dobeles pūtēju orķestri un Tartu pilsētas pūtēju orķestri katru gadu  tiek organizēti kopīgi koncerti gan Dobelē, gan Cēsīs, gan Tartu, tāpat orķestris piedalās regulāros Vidzemes orķestru kopkoncertos. Ikdiena paiet piedaloties dažādos pasākumos, gājienos, kāzu svinībās, pilsētas ballēs Cēsīs un visā Latvijā. Paldies diriģentam Andrim Riekstiņam par paveikto un kopā pavadīto laiku. Kopš 2012. gada novembra ar kolektīvu strādā diriģents Jānis Puriņš.

Šobrīd orķestris ir ne tikai aktīvi muzicējošs kolektīvs, bet arī strādā pie pūtēju orķestru nozares attīstības, organizējot un veicinot jaunu pasākumu un koncertu norisi Cēsu pilsētā. Tā arī tapa Pūtēju orķestru kauss Cēsis, kurš Cēsu pilsētā ir noticis jau divus gadus, kopā piedaloties vairāk kā desmit dažādiem pūtēju orķestriem no visas Latvijas un arī Igaunijas. Paldies par to mūsu klausītājiem, atbalstītājiem, Cēsu pilsētai un galvenokārt mūsu diriģentiem Jānim Puriņam un Tālivaldim Narvilim, kā arī orķestra prezidentam Mārim Buholcam!

No vēstures..

...tauru skaņās, kad viļņojas gaiss.

Kādas mundras skaņas, kājas pašas cilājas ritmā un tā vien gribas smaidīt. Tikai tie ir īsti svētki, kur „tauru skaņās viļņojas gaiss”, kur muzicē pūtēji. Cēsīs ir mūzikas koledža ar pūtēju nodaļu, bet nav sava orķestra. Cēsnieki muzicē Valmierā pie Jūlija Cukura un citur. Tāda lieliska pūtēju grupa 12 cilvēku sastāvā šogad spēlēja „Saimnieku ballē” Raiskumā un tad atkal bija jāatceras senāki laiki, kad cēsnieku pūtēju orķestris dziesmu svētku simtgades skatē spēlēja Modesta Musorgska „Nakts kailajā kalnā”. Kā raksta toreizējā kultūras nama direktore Astrīda Rozenberga: „Orķestra repertuārā ietvert kaut ko jaunu, nebijušu, dažreiz pat pārvērtējot iespēju robežas – tāds vienmēr bijis orķestra mākslinieciskā vadītāja Jāņa Graša rokraksts. Protams, ka tāda orķestra darbības līnija ir ne tikai saistoša jauniem dalībniekiem, bet arī ļoti grūta.”

Jānis Grasis kultūras nama orķestri pārņēma no Jāņa Liepiņa 1964. gadā un, lai celtu tā māksliniecisko līmeni, sāka orķestrī iesaistīt mūzikas skolas audzēkņus. Auga gan dalībnieku skaits, gan varēšana un pēc deviņiem gadiem, svinot orķestra 30 darbības gadu jubileju, tajā spēlēja jau 33 mūziķi. Jubilejas bildē pirmajā rindā redzam arī veterānus – Romānu Skrastiņu, Andreju Zirnīti, Ernestu Dubavu, Zigfrīdu Budahu, Arturu Krastiņu, kuri ir spēlējuši gan Jāņa Graša priekšgājēja Jāņa Liepiņa vadībā, gan neatkarīgās Latvijas laikā, kad Cēsīs darbojas vairāki nopietni pūtēju orķestri. Bez parādēm valsts svētkos, izrīkojumiem un zaļumu svētkiem pūtēji ir sastopami arī, spēlējot slidotājiem, uz Pils parka dīķa. Tagad pieredzei blakus stājas jauni mūziķi un pavisam jauniņi puiši no mūzikas skolas un... skan ne sliktāk.

1980. gadā pienāk arī triumfa brīdis – var kāpt uz pūtēju orķestru skates augstākā pakāpiena, vien jāatrod vieta uz tā arī SPO (studentu pūtēju orķestrim) ar kuru tiek dalīta 1. vieta. Tā pustermiņu karogs glabājās pie cēsniekiem, tad to nodeva studentiem ar diriģentu Hermani Eglīti priekšgalā, kurš savulaik bija pasniedzējs Cēsu mūzikas skolā un diriģēja arī kultūras nama orķestri.

Tieši ar Hermani Eglīti saistās viens no neskaitāmajiem kurioziem orķestra darbības vēsturē, kad Rūjienā, orķestrim muzicējot uz skatuves, laikam no satricinājumiem, krīt ekrāns (vēl ilgi pēc kara visos kultūras namos rādīja kino un parasti ekrāns saritinātā veidā bija novietots kādu sprīdi pirms skatuves priekškara) un trāpa diriģentam Hermanim Eglītim pa galvu. Orķestris ekrāna otrā pusē vēl brīdi turpina pūst, bet tad tā lēniņām noklust. Nu ko, uzliek diriģentam uz galvas plāksteri un var turpināt. Stiprs vīrs bija.

Kā jau visiem kolektīviem arī pūtēju orķestrim pārbaudījumu laiks sākās līdz ar 90-to gadu juku idejas iemiesojumu, ka pašdarbībai ir jāsāk pelnīt. Kultūras nama direktore Dace Šteina 1996. gadā sāk grandiozas pārbūves pirmā stāva mēģinājumu telpās, pārvēršot tās par veikaliem un biroju telpām. Cieta dejotāju tā saucamā spoguļzāle, kur gar sienu bija ierīkotas stangas iesildīšanās vingrinājumiem un spoguļi gala sienā, un pūtēju mēģinājumu telpa, kura bija aprīkota ar visu orķestrim nepieciešamo. Lai izslēgtu atbalsi, sienas bija apliktas ar skaidu plātnēm, griestus sedza drapērijas, bet orķestris sēdēja kā amfiteātrī, kur redzams katrs orķestrants. Blakus bija speciāla telpa nošu bibliotēkai un vēl viena atsevišķas grupas mēģinājumiem. Mūziķi varēja atstāt savus instrumentus un nākt tiem pakaļ, kad vien vajadzēja, bet no 10.00 līdz 12.00 pie telefona dežurēja kāds no orķestrantiem. Līdz ar savas mājvietas zaudēšanu, sākās arī pūtēju orķestra noriets. Mēģinājumi gan vēl notiek „Beverīnas” zālē, bet pamazām orķestris izdziest. /Guna Rukšāne "Cēsnieka sirdsbalss"/